Vairāk kā deja
Dziesmu un Deju svētki ir kļuvuši par savdabīgu Latvijas nācijas svētceļojumu, kas sauc kopā un pulcina, kurā dodas lieli un mazi no visām Latvijas un pasaules malām. Imants Ziedonis Dziesmu svētkus ir pielīdzinājis šamanim, kas ievibrē tautas latvisko veselību. Īpaši svarīgi tas ir ļaudīm, kas dzīvo tālu no Latvijas valsts robežām un 3 ikdienas dzīves. Toronto latviešiem, gluži kā diasporai cituviet, šie svētki kā bāka rāda ceļu turp, kur uzpildīties, lai varētu turpināt tālāk – dzīvot tālu no Tēvzemes robežām, bet sirdī nest latviskumu.
“Daugaviņas” dalībnieku tipisko kanādiešu dzīvi Toronto atšķirīgu padara ģimenē saglabātās latviskās tradīcijas. Viņu vecvecāki emigrēja no Latvijas Otrā pasaules kara izskaņā. Kanādā viņi aktīvi veidoja vietējo latviešu sabiedrību un, tautastērpos ģērbušies, ar dzeloņdrātīm savijuši rokas, vietējiem atgādināja par okupēto Latviju, kam bija ietekme un rezonse Kanādas sabiedrībā. Tas pierādīja kultūras un tradīciju spēku, kurās apvienojoties, arī esot tālu prom, var saglabāt pilsonisko un politisku līdzdalību savas tēvu zemes – Latvijas – pārstāvēšanā un aizstāvēšanā pret svešu varu.
Lai uzturētu latviskumu, paši sāka veidot deju kopas un korus, kurp paaudzi paaudzē sūtīja savus bērnus, lai šī ķēdīte nepārtrūktu. Selga Apse dejo un vada kolektīvu jau 28 gadus un to dara paralēli savam ikdienas darbam un sadzīvei. Jau 30 gadus viņa ir precējusies ar šīs pašas kopas dejotāju Edgaru. Daudzi no “Daugaviņas”, kā Maija McKenzie, nerunā latviski, bet jūt sevī kaut ko, kas viņus piesaista Latvijai. Lionels ir saķēris deju drudzi, aprecot latvieti. Kā joko Selga – viņi visi sanāk kopā zālē katru svētdienu kā savdabīgā kulta vietā un dejo. Neskatoties ne uz ko, viņi mēro ceļu uz Latviešu Namu, daži pavadot mašīnā pat divas stundas, lai gatavotos ceļojumam uz Latviju reizi piecos gados. Latviskās kultūras saliņas uzturēšanu Kanādā motivē sapnis par piedalīšanos Vislatvijas Dziesmu un Deju svētkos, par ko gadu desmitiem stāstījuši vecvecāki. Kaut kas viņus vilina būt citādiem, izcelties kanādiešu sabiedrībā. Pamazām šie ļaudis atkārto savu vecmammu un opīšu likteni, tikai pretējā virzienā. Ja vecvecākiem nācās iekļauties, lai svešumā taptu par savējiem, “Daugaviņas” asins balss taustās turp, kur mīt dzimtas citādās saknes.